Ir piemēram cilvēku kuriem vajag ik pēc laika izjust, dzirdēt atzinīgu vērtējumu un komplimentus lai justos labi un strādātu.
Vai tas savā ziņā nav arī kaut kas mazliet,kaut mināmāli līdzīgs iepriekšējam?

Savu prātu mēs katrs kontrolējam, bet ir cilvēki, kas spēj uz laiku to sajaukt mazliet un tad rodas apmulsums, savādas izjūtas un rīcība arī. Līdz kādam mirklim, kad pazūd prāta jaucējs, vai paveras savādaks skatus uz cilvēku, darbiem, vārdiem utt.