Vakar divas kolēģes uzrakstīja atlūgumu (gaidiet sludinājumu par dizainera vakanci), kas drīz te vairs nebūs nevienas pazīstamas sejas, kam no rīta uzsmaidīt. Labrītu padot, protams, var arī svešiem cilvēkiem. Bet tad žigli jāmūk uz savu kaktu, jo, kā zināms no Degpunkta, viss interesantais notiek pēc alkohola lietošanas un/vai vārdu apmaiņas kompānijā ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Te nevilšus atcerējos piedzīvojumu Užgorodā (sveiciens jūzerim ieraksts!) 1991.gada aprīlī, kad kārtējo pavasari tur gatavojāmies sezonai. Ēdnīcas kartupeļu biezputra ar sardelēm bija apnikusi, un tā ar kādu kolēģi, kurš arī bija sasniedzis pilngadību, devāmies apēst kaut ko no balto cilvēku ēdiena. Nolocījām katrs savu pusvistu, rāmi sēdējām pie baltā un mandarīnu sulas, kaut ko apsriedām, kad pienāca kāds melnīgsnējs vietējais, jau krietni burās, un noprasīja "Počemu Ļitva?". Abi uzreiz sapatām, ka runa ir par nesen Lietuvas pieņemto neatkarības deklarāciju un bez vārdiem vienojāmies, ka būs prātīgi nolasīt nelielu referātu ģeogrāfijā, rezumējot, ka mums personīgi ar to deklarāciju nav nekāda sakara. Bet viņš uzstājīgi atkārtoja "Počemu Ļitva?" Atkal ņēmāmies skaidrot, nu jau kā Čapajevs Petjkam ar kartupeļiem, tikai mēs ņēmām talkā sālstrauciņu un sulas glāzi, ka Lietuva ir te, bet mēs dzīvojam šite... Tad mūsu sarunbiedrs beidzot izspieda teikumu līdz beigām "Počemu Ļitva otģeļilasj, a vi ješčo ņet?"
Lūk, nepamet sajūta, ka katras vēlas man pajautāt, kāpēc viņas aiziet, bet tu vēl ne...