No rīta, kad viss ciems mostas, vāra kafiju un putru, pucē zobus un protēzes, atbrīvo urīnpūsli no vakardienas alus, stāvu es viens pats kails un sauss dušā un leju gaužas asaras, par to, ka dzīvot nav vērts. Tā pamazām pienāk brīdis, kad visiem ir laiks aiztaisīt krūšturus, sasaitēt kaklasaites, kurpju šņores, un doties uz autobusu. Tad arī pār manu galvu sāk līt ūdens. Tāds slapjš un beidzot iepriecināts skrienu arī es. Nereti pagūstu.