Bērnībā mājās bija īsts pulkstenis. Nevis plastmasas rotaļlietas, kurās baterija aiznem vairāk vietas nekā viss pārējais, bet īsts, ar visu kas pieklājas. Atsperi, zobratiem un nejauku modinātāja zvanu. Tā rādītāji kustējās nevis ar lēcienu, bet vienmērīgi. Gluži nemanot. Bet es no tiesas ticēju, ka, ja būšu gana pacietīgs un uzmanīgs, saskatīšu minūšu rādītāja pārvietošanos. Reiz šķita, ka man tas izdevās. Pēc tam vairs nemēģināju.