Iniciatīva
Šodien man ir pavisam nešpetns garastāvoklis. Es domāju par iniciatīvu, par Latvijas sieviešu iniciatīvas uzņemšanās spējām un to, kādēļ tādu bieži vien nav.

Situācija no dzīves - ir 4 burkāni, 1 ola, 245gr siera, 3 ēdamkarotes krējuma, šķipsniņa sāls un ķiploks. Gribas ēst. Ko darīs vīrietis? Pareizi - atvērs savu iecienīto recepšu lapu un jau pēc četriem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņa priekšā (uz šķīvja, galda, sienām, ledusskapja durvīm un priekšauta) būs paštaisīti "Maksimas burkānu-siera salāti". Ko darīs vidējā Latvijas sieviete? Pareizi - izmetīs visu ārā (jo tāpat taču sabojāsies), apēdīs ķiploku, vai, vēl trakāk, iebāzīs to nāsī (jo tas palīdz pret iesnām) un dosies uz Rimi. Rimi pārdevēja viņai laipni paskaidros, ka tas ir Rimi un "Maksimas burkānu-siera salāti" tur nav dabūjami, tur ir tikai nezinkur gatavoti apkaltusi "rimi siera salāti". Vidējā Latvijas paraugsieviete nosauks visus 29 lamuvārdus (provizoriskajā skaitā iekļautas arī to iespējamās kombinācijas), pateiks pārdevējai, ka viņa pati vainīga ka nonākusi tik zemu, ka jāstrādā Rimi par pārdevēju un ies mājās. Liriska atkāpe - mūsdienu Latvijā Rimi pārdevēja saņem tik pat, cik mūsu apskatītā vidējā paraugsieviete. Scenārija turpinājumā mūsu vidējā Latvijas sieviete dodas mājās un grauž spilvenu ar ķiploka garšu, jo to viņa apēda jau iepriekš.

Kā lai neraud un negaudo?