šovakar biju uz teātri - ne jau uz kādu no tiem kas tiek izrādīti lepnajos izrāžu namos, bet vienu tādu reālo. biju gaidījis ka izrāde būs nedaudz savādāka un ka vairāk varēšu to vērot, bet kā izrādījās esmu aizgājis uz vienu no tiem improvizacijas teātriem, kam kaut ko līdzīgi katru nedēļu var skatīt Hamletā vai Studentu klubā. izrādei nosaukuma nebija, vai pareizāk sakot tas bija pārāk garš lai tiktu pielīdzināts jebkādiem nosaukumiem. tad nu lai paliek bez nosaukuma. izrāde bija par divām taisnībām, viedokļiem, skatījumiem, kas dažādu iemeslu dēļ bija konfliktējoši, kaut gan tādi mierīgi varēja nebūt. viena no taisnībām protams ka uzvarēja un "urā" saucienu pavadīta devās tālāk savā uzvaras gājienā. ar vienas taisnības uzvaru otra beidza pastāvēt, kautgan vēl kādu brīdi meta uzvarētājai pakaļ mazus asus priekšmetus. visbeidzot zaudējusī, vai nu jau neeksistējošā taisnība, vienojoties tās atbalstītājiem, piekāpās, jo juta ka nekas cits jau tai neatliek. un tad tā ļāva uzvarētājai baudīt tās taisnības pārsvaru, kā ar mazliet paņirgātos par zaudētājiem, jo viņi tač bija zaudējuši un to nevarēja ļaut tik viegli aizmirst.
nav tās laimīgākās beigas, taču patiesiem stāstiem reti kad beigas ir laimīgas. toties beigās noskaidrojās kas tad ir vainīgs pie visa, un kas arī pie visa ir bijis vainīgs. un tas taču ir galvenais - atrast vainīgo...
morāle: nesaki to ko vēlētos pateikt; pastāv vairākas taisnības, un kā atklāja šī izrāde, tās ir viena otras spoguļattēls, tā pat kā tās galvenie "autori"...
good luck and good night