|
Jūlijs 26., 2004
Comments:
| From: | f |
Date: | 26. Jūlijs 2004 - 23:55 |
---|
| | | (Link) |
|
Tagad es esmu mierīga. Nedaudz flegmatiska. Un tā ir labi. Ne vienmēr cilvēks jūtas tā, kā grib. Dažreiz, jā.
Ar laiku pāriet viss. Tas gan.
Parasti. Neticu, ka cilvēks kaut ko dara bez atklāta vai slēpta izdevīguma sev.
Tu domā nāvi? Tad laikam jā, kaut gan īsti droši mēs nevaram par to būt.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:21 |
---|
| | | (Link) |
|
Pirmā doma bija nāve, bet tad atkal tā, ka - laiks dziedē visas brūces. Tikai nekad nevar zināt, cik daudz laika tas prasīs.
Nezinu, bet, manuprāt, ir skumjas, kuras nevar kontrolēt. Un emocijas kā tādas vispār. No vienas puses, ja labi grib, tad visu var, bet no otras - kad mans kaķis nomira, es ļoti centos valdīties. Es pat cilvēka dēļ nebiju tā pārdzīvojusi. Bet nesanāca novaldīties.
Parasti vairāk, nekā gribētos. Un laikam ir tendence "ārstēt" arī priekus. Laiks ir vissliktākais ārsts, jo savus pacientus vienmēr nogalina ;)
Mmm, tiesa, laikam labāk būtu teikt, ka ilgtermiņa izjūtas (vai rakstura iezīmes, vai tml.) ir tādas, kas cilvēkam ir atklāti vai slēpti izdevīgas.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā nudien ir laikam nelaba tendence. Ārstēt visu. :)
Man tomēr negribētos domāt, ka cilvēki tik daudz ko dara apzināti. Atzīstu, ka man šad tad patīk pabesīties. Bet ne vienmēr.
Kāpēc apzināti? Imho tieši neapzināti.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:38 |
---|
| | | (Link) |
|
Tam jau es ticu daudz labprātāk :) |
|
|
Sviesta Ciba |