|
Jūlijs 26., 2004
22:43 Nomācošs vakars iegadījies. Pēc katriem dažiem vārdiem gribas likt
punktu. Paskatos ārā un redzu cilvēkus ielās. Nu ja. Īstais pastaigu
laiks sākas tā ap desmitiem vakarā. Ielas pārtop par mēli. Tikai visi
modeļi ir viens otram līdzinieks. Mana vieta nav tur. Es nezinu vēl
droši, kur ir mana vieta, bet tā katrā ziņā nav tur, ārā, pie viņiem.
Es varētu sēdēt uz kāda soliņa un vērot garāmgājējus. Tā būtu man
atbilstošāka loma.
Šķiet, ka man viss ir vai nu melns, vai nu balts. Pelēkais kļūst
melns. Ja esmu priecīga, tad ar triju cilvēku spēku. Ja man ir
depresīvs noskaņojums, tad ar divtik vairāk cilvēku spēku. Nomāktība
vienmēr turas ilgāk nekā pozitīvisms. Depresīvam noskaņojumam pat
piemīt zināms valdzinājums. Es nemaz nezinu, kā pārdzīvotu lielu laimi.
Vienmēr tikai runāju, ka gribētu to un to, bet.. ko es iesāktu, ja
tiešām vienu dienu pamostos un būtu neaprakstāmi laimīga? Laime ir tik
maz pazīstama, ka nezinu, kā varētu ar to tikt galā. Toties skumjas ir
mans alter ego. Bez tām es vairs nejustos pilnvērtīga. Tāpēc tagad es
ļaušos savam mainīgajam garastāvoklim. Nomākts mierīgums.
Es samierinos ar sevi.
Mūzika: Various Artists - Walking in the Air
|
Comments:
Nu, ja tu jūties labi ar nomāktu mierīgumu, tad viss ir čikiniekā. Ja ne, tad esmu pārliecināts, ka ar laiku tas pāries, un viss būs čikiniekā. Jo cilvēki patiesībā jūtas tā, kā vēlas justies.
| From: | f |
Date: | 26. Jūlijs 2004 - 23:55 |
---|
| | | (Link) |
|
Tagad es esmu mierīga. Nedaudz flegmatiska. Un tā ir labi. Ne vienmēr cilvēks jūtas tā, kā grib. Dažreiz, jā.
Ar laiku pāriet viss. Tas gan.
Parasti. Neticu, ka cilvēks kaut ko dara bez atklāta vai slēpta izdevīguma sev.
Tu domā nāvi? Tad laikam jā, kaut gan īsti droši mēs nevaram par to būt.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:21 |
---|
| | | (Link) |
|
Pirmā doma bija nāve, bet tad atkal tā, ka - laiks dziedē visas brūces. Tikai nekad nevar zināt, cik daudz laika tas prasīs.
Nezinu, bet, manuprāt, ir skumjas, kuras nevar kontrolēt. Un emocijas kā tādas vispār. No vienas puses, ja labi grib, tad visu var, bet no otras - kad mans kaķis nomira, es ļoti centos valdīties. Es pat cilvēka dēļ nebiju tā pārdzīvojusi. Bet nesanāca novaldīties.
Parasti vairāk, nekā gribētos. Un laikam ir tendence "ārstēt" arī priekus. Laiks ir vissliktākais ārsts, jo savus pacientus vienmēr nogalina ;)
Mmm, tiesa, laikam labāk būtu teikt, ka ilgtermiņa izjūtas (vai rakstura iezīmes, vai tml.) ir tādas, kas cilvēkam ir atklāti vai slēpti izdevīgas.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā nudien ir laikam nelaba tendence. Ārstēt visu. :)
Man tomēr negribētos domāt, ka cilvēki tik daudz ko dara apzināti. Atzīstu, ka man šad tad patīk pabesīties. Bet ne vienmēr.
Kāpēc apzināti? Imho tieši neapzināti.
| From: | f |
Date: | 27. Jūlijs 2004 - 00:38 |
---|
| | | (Link) |
|
Tam jau es ticu daudz labprātāk :) |
|