jaunais darbs, tātad. nu, es vairs neatceros, kā es jutos iepriekšējā darbā pirmajās dienās, bet te man ir ļoti pārmaiņus - vienu brīdi es domāju, ka man izdosies, citu brīdi - ka nekas man neizdosies un tūlīt mani palūgs iesniegt atlūgumu. neesmu pieradusi no rīta līdz vakaram sēdēt priekšnieka acu priekšā, kur visi dibenus no krēsla pieceļ principā tikai uz tualeti, vai pusdienās. gaiss tur ir sauss tiktāl, ka man aizliekas deguns ciet un visa seja kļūst sarkana (un tai jau tāpat pietiek iemeslu kļūt sarkanai; thanks for nothing, face).

visu dienu es gan nesēžu pie datora (izņemot piektdienu, kas arī bija mana lielākā fail diena; es vienmēr klusībā ceru, ka būšu vunderkinds, kuram viss izdodas ar pirmo reizi, bet tā nekad nenotiek, when will i learn?).

apmācību laikā jau pirmajā dienā braucām pie klienta. otrā diena pagāja vispār gandrīz visu dienu mašīnā, apbraukājot madonu, rēzekni, preiļus un līvānus. trešajā dienā es uzzināju, ka pēc nedēļas man būs jābrauc instruktāžas vadīt kaut kur čiekurkalnā, krustojot visas foršākās vietas rīgā, kur parasti pa radio ziņo, ka notikušas avārijas, un man tur jābūt 9.00, sharp! un vēl trešajā dienā parādījās "tavs pirmais jaunais klients!" kā teica vadītāja, pirms mēs iegājām pie cita - vecā klienta. ceturtā diena bija piektdiena, kad es saņēmu daļēju sarakstu ar punktiem, kas man jāapbrauc novembrī,  divi punkti pie darba vietas un 8 gab pie siguldas. 

lielākais uztrukums man bija par to, kā gan es kaut kur aizbraukšu, tomēr man ir arī aizvērušās kaut kādas prāta čakras un no saspringuma (vai skābekļa trūkuma; jeibogu, nākamnedēļ pati vēršu logu vaļā, tas kondicioniera karstais gaiss tur galē nost) man vairs nedomājas (citiem, promska, domājas. es jau viena tāda īpaša sniegpārsliņa, kurai traucē sausais gaiss; ), un nevaru atbrīvoties un nevaru saprast, kurā punktā virzīt savu uzmanību, beigās, protams, kaut ko palaižot garām. ah, the shame!