imo, kas tās par kompozīcijām, kurām vajag vairāk par 3 dienām. pietiek ar vienu vakaru - stundu, divas.
bet par paviršību - jautājums ir par attieksmi, nevis reuzltātu. ja tu saki bērnam - pofig, kā sanāca, galvenais, ka ir, lai tās audzinātājas (aizrijas), tas nav lāga. ja dara ar rūpību, bet neliekot uzsvaru uz rezultāta perfekcionismu, tad viss labi. ideālā pasaulē šo uzdevumu nozīme ir bērna laika pavadīšana, darbošanās kopā ar vecākiem, darot ikdienā parasti neierastu lietu.

(Reply to this) (Thread)

Es teiktu, ka izdomāt, ko un kā, un visu sagādāt - tam ar stundu vai divām nepietiek...
Un kādā paralēlā universā (es apzināti izvairos no vārda "ideāls". ideāli ir ļoti personiska lieta, un skolai nevajadzētu regulēt, kā bērni pavada laiku ar vecākiem un vēl likt rakstītas vai nerakstītas atzīmes par to) tādas kompozīcijas visiem noteikti sagādātu lielo O uz skaitli 3, bet nu pagaidām mēs atrodamies šeit.

(Reply to this) (Parent)

vienas dienas vakarā pasaka, nākamās dienas vakarā vari mēģināt kaut ko uztaisīt, ja ir izdevies sagādāt materiālus un trešajā dienā no rīta tev jau jāatnes. nez, mēs tāpat mājās darbojamies - zīmējam, lipinam, gatavojam, visu ko kopā daram, bet, lūk, tieši šīs kompozīciju gatavošanas mūsu gadījumā nesasniedz mērķi :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tāpēc jau es teicu par ideālo pasauli (tb labie nodomi, kas bruģē ceļu uz elli, khm khm), praksē skaidrs, ka normāliem vecākiem ar šo besī ņemties. bet mana pamatdoma bija, ka iespringt uz mākslas darbu ir pilnīgi lieki un nepareizi, bet ar uzsvaru uz darbošanos šo pieciešot var izveikt pāris reizes gadā. (un gaidīt, kad pēc kuras tur pamatskolas klases tas viss būs garām, bet tad galva sāpēs jau par daudz riebīgākām lietām :D)

(Reply to this) (Parent)