man liekas, pamatā ir gēni. ja bērns atsities kādā kārnā sencī, tad vienkārši. citādāk - man vienmēr licies, ka galvenais ir nenokaut bērnā sāta sajūtu. lai viņš zina, kad apēdis pietiekami, un ka tad vairs ēst negrib. mūsmājās bija aizliegts uzbāzties bērniem ar ēdienu, un izskatās, ka tagad tiešām šamējie ēd tikai tik, cik viņiem nepieciešams, un neēd, piemēram, aiz garlaicības vai lai kādu iepriecinātu. un spiešana bērnu ēst man liekas fiziska vardarbība, šis vienmēr uzsit asini.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā! Es no bērnības atceros tās šausmas, kad tevi spiež ēst kaut ko, kaut vai tikai pagaršot, nu drusciņ. Man sāts bija, bet ja ēdiens bija jocīgs vai glumš vai smirdīgs vai tā vieta kur jāēd smirdēja (vecās lauku mājas manā bērnībā tā mēdza gadīties), vai sāļš man rāva uz augšu un es cietu badu vai ēdu pliku maizi ar ūdeni. Vai ābolus, ja bija

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hah, man kopš bērnības riebj plovs, jo spieda to ēst, un tur bija speķis. ā, jā, speķis arī riebj :D

(Reply to this) (Parent)

es zinu, ka viņš atsakās, kad vairs negrib, bet es tik un tā čuju, ka viņu ne uzreiz klausa. un arī nesaprotu, kas tā par spiešanu ēst, bet ir tādi cilvēki, un nu nekādīgi neklausa.

(Reply to this) (Parent)