Yep, tā ir. Mani arī ar sulām dzirdināja, atšķaidītām gan, bet vienalga. Kāpēc? Jo neko citu es nedzēru. Ne ūdeni, ne tējas, padod tikai kolu un sulas. Nebija jau tā, ka es būtu hospitālī ar dehidrāciju, man liekas, ka vecākiem vienkārši pietrūka pacietības uzstāt uz normālu kārtību. Un ūdeni es nedzēru ļoti ilgi, jo no parasta, negāzēta ūdens man likās, ka rauj uz augšu. Tējas nedzeru joprojām, jo negaršo, bet ūdeni gan dzeru daudz un labprāt. Sulas gan ir grūti piebeigt veselu paku, reizēm pie visas ledusskapī stāvēšanas paspēj sabojāties. Kola gan, kola ir uz mūžu. Bet tagad vismaz zero, bez cukura.

Es bērnībā vispār esot tik ļoti daudz ko neēdusi, ko tagad ēdu mierīgi. Nav kam paprasīt, bet man šķiet, ka atkal neviens vienkārši pārāk daudz necentās. Es neesot ēdusi vistu. Nu kā var neēst vistu? Neiedomājami :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu es bērnībā bd neēdu praktiski neko, bija pamatīgas vēdera problēmas rezultātā. Vēl tgd atceros tās vēdersāpes, ka bezmaz pa sienām rāpot gribējās. Mājās ēdu praktiski visu, bet, ja kko nēedu, tad tā vietā gan neviens necentās piebarot nabaga bērniņu ar kko citu. Bija pretēji - ir ēdiens, ēd. Attiecīgi vēl tgd atceros tās garās stundas virtuvē pēc vakariņām ar aukstu piena zupu vai upeņu kompotu, kamēr izēdu (joprojām divas drausmīgākās lietas, ko varu iedomāties) :D
No vienas puses besīgi, no otras - nav jau nekas tur baigi slikts arī..
Labi, ka ūdens man vismaz garšoja. Pliks ūdens. Un nesapratu, kāpēc jājauc kkādas šausmas tur klāt. Bet mums Bauskā tiešām garšīgs ūdens. Vēl tgd tur aizbraucot vari litru tāpat vienā piegājienā izdzert, jo garšīgs.

(Reply to this) (Parent)