njā, I. sāka tā pie mums gulēt lielajā gultā, jo man nebija spēka katru nakti izturēt to bļaušanu un raudāšanu un kaukšanu, kad mēs likām viņu atpakaļ viņas gultā, mēs izlēmām, ka gaidīsim, kad viņa sāks runāt, lai tad "sarunātu", ka jāguļ pašai savā gultā, bet tagad tapēc, ka izdomājām pārcelties, vnk mēģināsim jaunajā māja viņai nerādīt, ka pastāv mūsu istaba, liksim viņu tikai viņas istabā.

es nedaudz nožēloju, ka sākumā, kad viņa sāka līst mūsu gultā, es nebiju stingrāka, jo šie mēneši (4 vai 5 vai cik laikam, neatceros precīzi) ir bijuši grūti dēļ tā, ka viņa guļ pie mums, no otras puses, es biju daudz vairāk nogurusi toreiz, es domāju tagad būs vieglāk izturēt to sākotnējo bļaušanu, kad viņai nepatiks, ka neesam blakus.

(Reply to this) (Thread)

pārvākšanās ir lielisks iemesls jaunām pārmaiņām. mums arī fiziski tagad sanāk, ka tās gultas ir blakus, un nu jau viņš to ļoti labi apzinās un naktī lien pāri saviem bortiem un krīt manā gultā iekšā :) bet tā kā viņš aizmieg savā gultā, es zinu, ka viņš ļoti labi spētu arī turpināt tur gulēt, kā viņš to darīja vēl mēnesi atpakaļ!

(Reply to this) (Parent)

man ar vīru bija noruna, ka lielākais (jo tajā vecumā mums bija jau arī mazākais) lien gultā viņa pusē, resp. - guļ bērns, vīrs un es. kā rezultātā vispār nejutu bērnu gultā un gulēju miera vējos! tagad šis nu jau trīsarpusgadnieks atkal sācis ap četriem līst gultā un mani tas vispār vispār vispār nesatrauc.

(Reply to this) (Parent)