īstenībā šis man laikam palīdzēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc mani vairs nevelk/kāpēc kauns/negribās runāt ar saviem bez-bērnu draugiem pēc dzemdībām. to tukšumu, kas dzīvē pēdējā pusotra mēneša laika pirms dzemdībam, un to vienmuļo apātisko miglu, kurā katrs atšķirīgs sīkums liekas īevērības cienīgs pēc dzemdībām, kamēr tu mēģini nenojūgties un savilkt kopā kkādas atlikušās savas personības skrandas, ir grūti paskaidrot kādam, kas nav gājis tam cauri.

tukšums un garlaicība, un neinteresanta dzīve ir okēj, mēs visi esam trash and failure, ja kāds šķiet ka tāds nav, viņš tikai izliekas un valkā masku

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nenosodu, es tiešām skatos un izbaudu kā sveša ikdiena mani uz brīdi atslēdz no manas dzīves. Tajā pašā laikā es atzīstu, ka gan es kā skatītājs, gan autori, visi esam kaut kādā mērā smieklīgi un absurdi; šis komentārs bija domāts kā komisks apraksts, nevis izņirgšana no nez kādiem augstumiem.

(Reply to this) (Parent)

es domāju, ka tie bezbērnu draugi arī jūtas pazaudējušies :)

(Reply to this) (Parent)