Man vectēvam un viņa dēlam (manam tēvabrālim) arī bija diabēts, bet es īpaši par to neuztraucos; vectēvs nodzīvoja samērā ilgu un aktīvu mūžu, un nenomira no diabēta. Tēvabrālis gan nomira lēkmes laikā, kad cukurs nokrītas un, ja neesi tādiem gadījumiem gatavs, tad var arī nomirt.

Cik esmu sapratis, riska faktors ir liekais svars un mazkustīgs dzīvesveids (un ģenētika, protams); veģetārisms risku mazina drīzāk tā, ka veģetāriešiem mēdz būt mazāks liekais svars. Sekojot līdzi tam, ko ēd, arī gaļēdājiem risks ir pietiekami mazs.

Bet pārbaudīties nav slikta doma, ja ir aizdomas. Kā manu radinieku piemērs pārlieku uzskatāmi parāda: ja atklāj laicīgi, seko līdzi un ir gatavs visādiem saasinājumiem, dzīves kvalitāti un ilgumu tas var arī īpaši neietekmēt. Tēvabrālim tik nelāgi izvērtās galvenokārt tāpēc, ka viņš galīgi nesekoja līdzi un laida visu gar ausīm, sak, uz mani neattiecas.

(Reply to this) (Thread)

+

ar kustīgu dzīvesveidu ir risks, ja nepareizi aprēķina un laicīgi nepaēd. veģetārieši kā mazāk riska grupa ir arī tādēļ, ka ir iedziļinājušies veselīga uztura jautājumos un vairāk rēķina ko un kā ēd, līdz ar to ēd 'gudrāk'.
man ir viens paziņa - diabētiķis. to, ka viņam diabēts es atklāju pavisam nejauši, bet gribētos lai tādi cilvēki par sevi stāsta skaļāk - sporto, kustas, daudz laika pavada pie dabas (jo profesija tāda) mednieks, makšķernieks, pilnīgi netipisks diabētiķis. tā kā tā nav mirstama kaite (nu ne vairāk kā jebkura cita samērā viegli menedžējama hroniska kaite) un ja rīkojas saprātīgi, nav pat jāmaina dzīvesveids uz neaktīvu

jo nu pa lielam nomirst arī ne-diabētiķi

(Reply to this) (Parent)

palasot par visām sekām un komplikācijām, kaut kā galīgi nesagribējās diabētā iedzīvoties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, nekādā slimībā jau negribas iedzīvoties. Es te vairāk par to, ka, ja nu tomēr viņš ir, diabēts nekādā gadījumā nav kaut kāds spriedums, bet drīzāk viena lieta, kam pievērst uzmanību.

(Reply to this) (Parent)