Lielveikali jau nav ražošanas uzņēmums, ka to aizvēršana uz vienu dienu nedēļā kaut kā iedragātu ekonomikas augšupeju. Tad jau varētu arī ļaut šmigu lielveikalos tirgot naktīs, vispār būtu nepieredzēts ekonomikas uzplaukums.

(Reply to this) (Thread)

nū, a līdzekļi taču tik un tā apgrozās, ne? un ja valstij no tā ne silts ne auksts, tad pašiem tirgoņiem un tur nodarbinātajiem gan, ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bet kopējais apgrozījums jau īpaši nemainīsies, iepērkoties citā laikā. Un nodarbinātie kā reiz varētu priecāties. Citādi jau viņi ir tie, kam vienmēr jāstrādā, kamēr citi kaut ko svin vai atpūšas.

***

In 1926, Ford Motor Company becomes one of the first companies in America to adopt a five-day, 40-hour week for workers in its automotive factories.

Henry Ford's Detroit-based automobile company had broken ground in its labor policies before. In early 1914, against a backdrop of widespread unemployment and increasing labor unrest, Ford announced that it would pay its male factory workers a minimum wage of $5 per eight-hour day, upped from a previous rate of $2.34 for nine hours (the policy was adopted for female workers in 1916). The news shocked many in the industry--at the time, $5 per day was nearly double what the average auto worker made--but turned out to be a stroke of brilliance, immediately boosting productivity along the assembly line and building a sense of company loyalty and pride among Ford's workers.

Henry Ford said of the decision: "It is high time to rid ourselves of the notion that leisure for workmen is either 'lost time' or a class privilege." At Ford's own admission, however, the five-day workweek was also instituted in order to increase productivity: Though workers' time on the job had decreased, they were expected to expend more effort while they were there.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā "vienmēr"? Tur taču ir slīdošais grafiks. Un vienalga nepatīk tas darbs, vienmēr ir iespēja atrast citu. Dzimtbūšana ir beigusies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ne burtiski vienmēr, bet man ir aizdomas, ka liela daļa lielveikalu darbinieku dienas, kas pārējai sabiedrībai ir brīvas (un kad tiek rīkoti dažādi pasākumi un tamlīdzīgi), pavada darbā ar visu savu slīdošo grafiku. Vai lielveikalu kasieriem "vienmēr" ir reāla iespēja atrast citu darbu, tas arī ir jautājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tajā pašā laikā "viemēr" ir jāstrādā arī sabiedriskā transporta vadītājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, dakteriem, DUS darbiniekiem, cilvēkiem zvanu centros, kafejnīcu, ēstuvju un restrorānu darbiniekiem un vēl ļoti daudziem citiem.

Ar ko lielveikalu darbinieki būtu kaut kāds izņēmums? Tajās profesijās vienkārši IR tāds darba grafiks. Ja tas nav pieņemams, neej strādāt uz kādu no nosauktajām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es domāju, ka lielveikali nepilda gluži tik svarīgu funkciju kā policija vai ugunsdzēsēji, un "tā vienkārši ir" reti kad ir labs pamatojums.

Bet nu darbinieku dzīves kvalitātes, protams, ir tikai viens aspekts. Ja lemj par lielveikalu nestrādāšanu svētdienās, tad tas ir jāpamato ar ietekmi uz sabiedrību kopumā, un es neapgalvoju, ka tā noteikti būtu labāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, policija, ugunsdzēsēji un vēl dažas citas ir svarīgākas funkcijas. Bet es nosaucu vēl dažas profesijas bez kurām neviens nenomirtu, ja tās nebūtu pieejamas svētdienās. Bet tās ir, un arī tajās strādā cilvēki.

(Reply to this) (Parent)

Un ko viņi iesāks, kad viņus atlaidīs, jo saīsinātu darba stundu dēļ vairs nebūs nepieciešams tik liels darbinieku skaits?

(Reply to this) (Parent)

nevienu arī neinteresē, ka man savā uzņēmumā ir atvaļinājums - ja kaut kas ir vajadzīgs, tad būs jānāk kaut vai 31. decembrī piecas minūtes pirms pusnakts. un es nestrādāju lielveikalā.

te varbūt arī visas problēmas kodols, - nejau darba laikā ir problēma, bet tajā, ka vispār pastāv tāda institūcija kā darbs un naudas pelnīšana :)

(Reply to this) (Parent)