|
|
|
Februāris 20., 2011
00:04
un vēl. vakar aizgājām ar draugiem uz pulkvedi. vajag apsēsties. visi dabūjuši pa beņķim un dīvānam, es palieku meklētājos. tadā! brīvs beņķis pie letes! labi fiksi paņemu, piestumju pie galdiņa, apsēžos un pēkšņi jūtu, kā man mugurā acis dedzina caurumus. pagriežos, - divi puikas. viens sēž, viens (sakrustotām rokām un neapmierinātu skatienu) stāv. skatās uz mani. es komunicēju žestu valodā, norādot ar roku vispirms uz stāvošo džeku, pēc tam uz beņķi, pēc tam uz džeku, pēc tam uz beņķi. viņš piekrītoši pamāj ar galvu. atbrīvoju beņķi, piestumju atpakaļ: "es ļoti atvainojos!" uz ko viņā pēkšņi dzima džentlmeņa jūtas, jo, redz, ja reiz es atvainojos, tad noteikti drīkstu turpināt sēdēt.
un tad es tā kaut kā paskatos uz to blakus puiku. uz to, kas sēž. kaut kur redzēts. bet vai tiešām? varbūt brilles beidzot vajag iegādāties? es, protams, saprotu, pēc kā izklausīsies, ja es tagad pieiešu klāt un teikšu: "vai mēs gadījumā neesam pazīstami?" un izrādīsies, ka gadījumā neesam. tas, galu galā, ir pulkvedis. bet, loģiski, alkohols piedod (kas par vārdu!) drosmi, un labi, ka tā, jo tas tiešām bija mans bijušais klasesbiedrs no ģimnāzijas laikiem. izaudzis un knapi pazīstams, bet joprojām tas pats foršais puika.
piezīme: pulkveža deju plača forma nekam neder.
|
12:22 - : pilnīgs špinjons!
ļoti skumīgi, bet fakts - krāsnī ceptiem šampinjoniem ir tikpat daudz garšas kārtu kā zāģu skaidām. un ja kāds šefpavārs gribēs man iebilst, ka es vienkārši neprotu tos šampinjonus pareizi sagatavot cepšanai, - lūdzu. tas gan nenozīmē, ka es vēl kādreiz ķeršos pildītu šampinjonu pagatavošanai. protams, naktī atbraucot mājās, aizgāja uz urrā. pildījums un kausētais siers pa virsu bija izdevušies un situāciju glāba, tomēr tie paši šampinjoni gan.. tā kā papīra lapa, nu.
un kā tas var būt, nevaru ap to aptīt savu prātu, - man taču garšo gan šampinjonu krēmzupa, gan šampinjonu mērce, un man garšo arī marinēti šampinjoni. so disappointing!
|
23:41
izdomāju! beidzot es izdomāju, kā viss ir, - nevis man diennaktī stundu nepietiek, lai visu izdarītu; lai gan, kas zin', tā varbūt arī ir;bet atšķirībā no daudziem citiem, man ļoti patīk izgulēties, un ilgāk par diviem es pie grāmatas vai filmas netupēšu, vai arī sabīdīšu laikus tā, lai ilgāk nesanāk, jo nākamajā dienā justies čābīgi dēļ kā cita, nevis paģiru dēļ, nav pieņemami! tāpēc vienīgais, kas mani tiešām neapmierina, ir tas, ka nevis man diennaktī stundu nepietiek, bet tas, ka man roku, acu un ausu nepietiek, lai es varētu lasīt larsona grāmatu, lasīt eko grāmatu, skatīties jaunākās seriālu sērijas, skatīties nenoskatītās filmas, klausīties mūziku un meklēt jaunu, un vēl arī randomā lasīt vikipēdijas rakstus un the free dictionary, un darīt to visu vienlaicīgi!
beigās sanāk, ka es visu daru pamīšus, un tas nu galīgi nav produktīvi.
|
|
|