> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Februāris 20., 2011

f

00:04 un vēl. vakar aizgājām ar draugiem uz pulkvedi. vajag apsēsties. visi dabūjuši pa beņķim un dīvānam, es palieku meklētājos. tadā! brīvs beņķis pie letes! labi fiksi paņemu, piestumju pie galdiņa, apsēžos un pēkšņi jūtu, kā man mugurā acis dedzina caurumus. pagriežos, - divi puikas. viens sēž, viens (sakrustotām rokām un neapmierinātu skatienu) stāv. skatās uz mani. es komunicēju žestu valodā, norādot ar roku vispirms uz stāvošo džeku, pēc tam uz beņķi, pēc tam uz džeku, pēc tam uz beņķi. viņš piekrītoši pamāj ar galvu. atbrīvoju beņķi, piestumju atpakaļ: "es ļoti atvainojos!" uz ko viņā pēkšņi dzima džentlmeņa jūtas, jo, redz, ja reiz es atvainojos, tad noteikti drīkstu turpināt sēdēt. un tad es tā kaut kā paskatos uz to blakus puiku. uz to, kas sēž. kaut kur redzēts. bet vai tiešām? varbūt brilles beidzot vajag iegādāties? es, protams, saprotu, pēc kā izklausīsies, ja es tagad pieiešu klāt un teikšu: "vai mēs gadījumā neesam pazīstami?" un izrādīsies, ka gadījumā neesam. tas, galu galā, ir pulkvedis. bet, loģiski, alkohols piedod (kas par vārdu!) drosmi, un labi, ka tā, jo tas tiešām bija mans bijušais klasesbiedrs no ģimnāzijas laikiem. izaudzis un knapi pazīstams, bet joprojām tas pats foršais puika. piezīme: pulkveža deju plača forma nekam neder.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.