sapnī atnāca mans tētis un mīļoja mani. un es biju maziņa un viņš. un reizēm es biju viņš maziņš, reizēm mēs bijām viņa bērnībā, reizēm manā. un viņa bērnībā es biju viņš un vēl bija mans krusttēvs. un mēs ierapāmies pazemes mājiņā, kurai jumtā/zemes virsā bija logi un lūka. trepes nebija. mēs ielecām un zinājām, ka nāks un arī nāca vecaistēvs un izcēla mūs ārā. un viss bija tik košs un zaļš un saules pieliets. un tāda drošības sajūta. es ZINU, ka viņš mani sargā. es to jūtu. un tad, kad es ejot pa ielu ar viņu sarunajos, nesmejieties.
man beidzot nebija murgi. bet galva sāp kā bebram, kas sists ar koka vāli un nenosists.
bet gaiss šodien smaržo tā kā man patīk. tik diena tāda pelēka un mānīga. mānīga, jo sajūta, ka rīt būs jau tas zaļais pavasaris, bet īstenībā tās ir tikai ziemas lamatas mūsu sapņiem. un debesis šorīt tik skaistas.
vakar man likās, ka pat mākoņi skrien prom no jukušās pasaules, bet nekur netiek, jo uz riņķi vien - uz riņķi vien. un mežonīgā ātrumā. mēness sareiba un knapi uz ceļiem tupēdams turējās debesu virvēs...