Re:
un labi ka bija kur noslēpties. kad vairs nevarēju nosēdēt, ņēmu savu draudzeni pie rokas un gājām zīmēt upītes karti, meklējām viņai galu. aizvedu to pašu draudzeni uz lielo simtgadīgo koku, aizvedu prom no majām uz bunkuru, jo man likās, ka citi viņu apbižo...
un Harijā Poterī es raudāju beigās, jo es reiz biju nosapņojusi, ka kādā fotogrāfijā redzu kā viss tajā notiekošais atdzīvojās un redzams, kas notiek aiz kadra....