bezsliežu vilciens traucās caur galvu. piedūcina ausis, piekvēpina acis. sajauc domas mutuļu mutuļos.āda uz vaigiem saspringusi gaidas, kas nu būs. vai šis ņems virzienu uz viņu pusi. lūpas klusi lūdzās lai riteņi tas viegli glāstot skartu, lai dūmu mutuļi ieplūst pa pavērtajām lūpām un kā skūpstot izjoņotu kvēlā skūpstā. viegli notrīc skropstas. lūpu kaktiņš uzraujas vieglā smīnā. zemes garša no vilciena skursteņiem. un viss ducinas un ducinās. un pakrūtē sažņaudzās vēlmju kamols. bet vilciens to neatritina. slaidā lokā šis nobrauc gar lāpstiņu izliekumu atstājot bezgalības zīmes nospiedumu. bezgalīgu vēlmju nospiedumu. dūmi nosēžās muguras izliekumā un skūpsta neatraujoties. skūpsta ta, ka līdz ar vilcienu skudriņas tekalē pa sakairināto ķermeni. kakla izliekums aiz auss. un es paliecu galvu, lai joņojošai un ducinošais vilciens redz manis izvēlēto viņa ceļu. un viņš ļaujās un traucās riteņi iepēdo manu kaklu un vēlmju kamols uzņem tādus lielumus, ka draud mani pārplēst pušu. un atkal bezsliezu vilciens traucas caur manu galvu. sajauc domas un vēlmes. savu sajauc ar manu. viens veselums. vēlmju veselums.