kad stājos praksē savā pirmajā darbavietā bija jāiesniedz fotogrāfija un vēl visādi nesvarīgi dokumenti. man Rīgā nebija neviena foto, bet manai māsai, pie kuras es sāku dzīvot bija pāris. mēs kādu laiku līdz asarām aiz smiekliem un izmisuma nevarējām izšķirties kuru lai nes(jaunai naudas nebija). man tolaik bija īsi zaļi mati un puspuišeļa paskats. viens bilde kur mēs brāli ākstamies ka zāģējam koku un pārējie apkārt stāv un smejās, otra, kur ir pārmesta virve pār koka zaru un es tēloju parkārušos un trešā kur es pilnīgi jancīgos īsos māsas džinsu svārkos ar vējā sķībi sapūstiem matiem, tizlu lūpukrāsu un skumju skatienu stāvu pie tēta kapa.
aiznesu to.. nu pēdējo. joprojām nesaprotu kāpēc mani pieņēma, bet projām laist viņi negribēja :)