ārsts uz mani šodien atstāja pilnīgi vājprātīgu sajūtu vilni. es sarku un acis pa laikam kaunā no savām domām nolaidu. kad viņš man palūdza novilkt bikses un atgulties, man uzmetās zosāda. viņš pieskārās manam celim, locīja taustīja viņu. caur sāpēm es uzbudinājos un nespēju novērst skatu no viņa. un tad bija jāapgriežas. es viņu vairs neredzēju, bet jutu viņa rokas.. un tad, kad biju saģērbusies, viņš vēl ar un rādīja kupirkstiem vilka pa manu celi kur ir kādi muskuļi, kas un kā.. tik viņa pa laikam uzlecošais neskanīgais akcents visu sita nost.
un tad kad es jau uz ielas samulsis viku drēbes virsū un nesapraatu kā nokļuvu līdz transportam. muļķe..
bet tad stokmanī viņš nāca man pretī un smaidīja. un es ar savām dāvanām varēju ieskriet stabā..