milzu varde man apķērās no aizmugures. koši zilām pleznām, koši zaļiem koši dzelteniem plankumiem. pasaulē indīgākā varde. viņa uzleca man no muguras. es viņu nokratīju un ceļa vidū nometu virsjaku un stāvēju vienā maiciņā rudens dienā. tad nāca mazās košās vardes un dažiem uzleca uz kurpēm. visiem mazās, bet man tā milzīgā manā augumā..
remontdarbnīcas un es tev rādu uz vienu ēku un saku - tur tētis kopēja plānus. un tur netālu mazais ciema kultūras nams. kino rāda. visi skatās uz lielo ekrānu, bet daži salīduši ap mazo televizoru un skatās kaut ko citu. nu tajā mazajā ģērbtuvītē, kur kādreiz viens no mana ciema rādīja kā breiko. un es skatījos toreiz uz viņu iekšēji pavērtu muti, bet citiem rādīju sejas izteiksmi ja gribētu arī tā varētu. un tad tās bedres kam lekt pāri. un viskautkas notiekās un es tik atrodos te vienā ciema galā te otrā. bet visu laiku sajūtu to vardi. un man ir bail ka tā inde ir man pielipusi. un man ir bail un man ir bail kamēr man ir bail no visa