virs mums dzīvoja viena jauka ģimene, tikai viņu tētis mūžīgi dzīvojās pa psihenēm. kādu laiku pa mājām, tad kaut kāds klikšīs un.. nu visādi mēdz gadīties..
viņš tik ļoti ilgojās pēc ģimenes, bet viņu mūžigi savāca atpakaļ.
tā viņš vienu dienu sava dēla istabā(tieši virs mana brāļa istabas) stāvēja un skatījās kā bēni spēlējās pa pagalmu. dēls paskatījās uz logu un viņi abi samājās. pasmaidīja viens otram.. tikai dēls nezināja, ka tētis ar šo mājienu no viņa atvadās..
viņš pārnākot no spēlēšanās atrada savu tēti pakārušos pie savas aizkaru stangas.

gribi es tev pastāstīšu kā vienai meitenei, ka s bija šitiem pretējioe kaimiņi nodega dzīvoklis un sadega zīdainītis. gribi es tev pastāstīšu, kā pakārās viena forša tantiņa, kad viņa bija veca, viņa saaicināja savus radus, kurus nebija redzējusi sen sen sen. nevienam jau tie vecie nepatīk.. viņa tos visus aizsūtīja aplūkot viņas dārzus un kad viņi atnāca, viņa bija pakārusies, viņai bija bail, ka nomirs un nebūs neviens, kas viņu apglabā..