gāju tā smuki ar zilu lielu lietussargu
pauks bladaukš
rokās vairs jocīgs kāts ar samocītiem taustekņiem un zilu lupatiņu, kas plivinās, kā baltais karogs padodoties
teicu savām skaistajām pavadonēm, ka sēta ap eks daiļo impēriju nebūs, ka vējš viņu nojauks un kad nācām atpakaļ es biju šokā jo nedomāju, ka pa to laiku, kamēr mēs jokojāmies šitādas lietas notiekās. tā ir kad neskatās ne TV un neklausās radiolu(hi hi)
bet bija jauki tā trijatā kā priedēm kāpā krustojuma vidū locīties un matus plivināt un ķert gaisu pie kā turēties. nabaga sēta, viņai nebija skaistas draudzenes pie kā turēties