iekodies ābolā un turies. tā turies kā no klints krītošais netīšām saķēris priedes sakni. sula tek gar zodu. domās ar zobiem piesūcies priedes saknei un sūc dzīvības sulu.
kādu roku pie pieres. nomierinošu un mīļu roku. no kuras ādas maiguma tu jūti vārdus ritam gar acīm ka scenogrāfijas lenti.
zemes garša ieplūst tevī kopā ar slieku smiekliem. tu jūti - kāju īkšķus kutina lejā putojošās bangas. šņerkst starp zobiem. iekrampējies. brīžiem nesaproti vai tā sakne vai čūska, kuras sulu tu sūc. lokās.
un tad tu vēl vairāk sagribi, lai būtu slima un pie tevis nāktu šī maigā roka un tev vestu cepumus avangards. nu tos - toreiz mīļākos cepumus, kuros ir tāds kā noslēpums. un tu miegā vari mierīgi smaidīt. tu vari piecelties un apskaut maigo nomierinošo roku un viņš tevi var pacelt un ielikt savu seju tavos matos.
sāp.
kaut kur dziļi iekšā sāp.
klejo.
no vaigu kauliem uz trešās ribas galu, uz ceļa maigo locītavu.
smeldze un sajūtu smiltis. trīs saujas smiltis... trīs saujas atmiņu smiltis..
čirkst starp zobiem. to atbalss spalgi cērtās smadzenēs.
dzeltens.
jā.
dzeltenu vajag kaut ko. nu tā, lai paliek silti.
varbūt dzeltenu ābolu. vai dzeltenu čūsku. varbūt dzeltenu no mīļa siltuma roku. roku, ko pielikt pie vaiga. pieliekt galvu. labsajūta aizvērt acis un ļaut lai vaiga bedrīte pamostās sejā.
skropstas trīs. gribās acis turēt ciet, bet reizē vērot to sajūtu varavīksni telpā.
visu... sūc.. turies.
turies cieši ar zobiem ābolā un sūc.
sūc...