pielikusi ausi pie klaviatūras klausos mūziku.
skaņu viļņi lēnām plūst caur tumbiņām.
labās rokas pirkstu gali caur peli sajūt vibrācijas.
viss ir tik klusu un skaļi.
klusu istabā, skaļi manī
un no visa garā mixa klausos tikai no pēdējās 08:09 min. jau kādu 30x
tas kaut kā ataino to mieru un vētru kas ir manī. tos daudzos vārdus un klusumu manī.
to mīlestību un vienaldzību, kas ir manī.
džungļi lietū un ar putnu dziesmām. plaukst sarkani ziedi. smiekli. burvīga balss.
sajūtu stīga tiek uzvilkta un uz viņas tiek bez žēlastības spēlēts un nelaists vaļā
viss tiek iekšā sajaukts, ka tu vairs nesaproti vai tev ir skumji, priecīgi, viss svilst, ledū pārvēršas, tu stāvi savā prieka peļķē, lido starp kalnu virsotnēm kopā ar ērgļiem, esi zelta maliņa mākonim, tu dzīvo, jeb esi miris.
tāda kā degoša sajūtu bumba, kas reizē nezin n zin sev mieru.