vectēvs sēdēja uz soliņa pie mājas. acis meklējošas. viņu vienmēr kaut kas dzina uz priekšu. un tad pieskrēju es un teicu "spēlē!"
viņš teica, lai skrienu un atnesu.
es jau zināju kur stāvēja.
paņēmu trijkāji un uzkāpu uz tā, aizsniedzos līdz plauktam, pņēmu un nesu. prieks krūtīs mudžinājās.
pasniedzu viņam ķemmīti un papīru. ar to ķemmīti viņš neko citu nedarīja.
vectēvs dikti smuki mācēja spēlēt uz ķemmītes.
un es sēdēju te blakus, te nometos zālītē lejā, te otrā pusē. nevarēju nosēdēt.
maz jau es viņu atceros. dikti maz, bet šitais man ir dikti iespiedies atmiņā.
un vēl ir tāda smuka bilde, kur vecmamma ar vecotēvu abi sēž uz soliņa mājas priekšā un vecmamma tur vecotēvu aiz bārdas. viņai pašai šī bilde nepatīk, bet fotogrāfs esot viņai tā licis darīt. par spīti viņas nepatikai, šīs bildes mājās ir kādos 10 eksemplāros.
un es rīt atkal varēšu parakāties pa bilžu skapi.
tik jāiztur tās 3 stundas autobusā. bet pleijeris jau uzlādēts un man būs mūzikas zvaigžņots ceļš.