mēness iedegums sejā...
lūk sēdēju un dzēru savu kaktusu alu un domāju laiski sēžot un apcerot pasaules kustību utt pavadīt vakaru. piezvanīja NGC un es pēc 10 min jau biju ielās. man iedāvināja pļavu puķes. man somā bija vīns un korķuviļķis. veikalā iegādājāmies olīvas, vīnogas, Hemp, un svecītes un vēl citas lietas un devāmies uz jumta. ar otro mēģinājumu tikām uz 14stāvīgas mājas jumta. mūs sagaidīja fantastisks skats. mēnesim bija nimbs. mākoņi visu laiku mainījās un mēness vienu brīdi bija kā ar gādīgām siltā saujām aptverts, vienu brīdi kā tāds iemīlējies romantiķis sēdēja mākoņkalna malā un lūkojoties zvaigznēs smaidīja nezināmajai. uzlīdām cik augstu vien varējām. gaisā uzspurdza pārbiedēts balodis. sadedzinājām sveces, saklājām galdu. atgāzu galvu un antena ar zvaigžņotajām debesīm lika man smieties. dzērām vīnu. gulējām un klusējām un runājāmies un smējāmies un skumām un fantazējām un jutāmies laimīgi par to, ka esam draugi un, ka mums ir fantastiski draugi. pasaules putekļi milzu ātrumā nesās mums cauri nepieskaroties un reizē kautko atstājot mūsos un kautko paņemot. krita zvaigznes un mēs sajūsmā kliedzām. mēģinājām sasaukt tos, kas uz citiem māju jumtiem, bet laikam viņi bija jau aizgājuši ;) tad debesis nozibsnīja un lēnām krita meteors izkūpēdams visumā vien kādu mirkli atstādams dūmu svītru aiz sevis.
un kāpēc saules gaisma, kad atspīd mūsos caur mēnesi ir spēcīgāka?