katru dienu meitene no pagrabstāva degunu pielikusi pie stikla lūkojās pretējās ielas stiklos. viņa vēroja kājas, kurpes. bikšu galus, svārku apakšmalas, saitītēs līdzvestos suņus.. viņas lodziņš bija tik maziņš, ka viņa vairāk nekā no cilvēkiem neredzēja. gāja gadi un viņa tā tur arī sēdēja. es viņu vēroju no trešā stāva pretējās mājas skatlogu atspīdumos. viņa mani nezināja. iet gadi, dienas mēneši, viņas deguns joprojām piespiests logam. izskatās, ka viņas acīs ir cerība, ka ieraudzīs ko vairāk kā kājas. ironija. vienīgais kā viņa pati pārvietojās ir ratiņi. viņas pašas kājas ir paralizētas.