Gomezs aizdomājies nodzēš cigareti uz viņam pie kājām asins peļķē guļošā ķermeņa pieri. ķermenis nokunkstēja un sarāvās. Gomezs piecēlās no krēsla, kura atzveltni tikko bija salauzis pret konvulsijās raustošā ķermeņa muguru. gaisā bija pelējumu un briesmu smaka. briesmas bija pats Gomezs. Gomezs lēnām piecēlās, izstaipījās un sameta ķermenim virsū vecas kartona kastes un sadriskātas avīzes. pa virsu nobira nekrologu lapas. kaudzēm nekrologi. hmm. un diez cik daudz no viņiem ir pateicoties Gomezam? nedaudz pievelkot labo kāju, viņš izgāja no noliktavas un lēnā solī devās uz tuvējo benzīntanku. tualetē nomazgājies, ar ūdeni atglaudis matus, viņš izejot ārā aizpīpēja nākamo cigareti, tad nākamo un nākamo. domas, viena pakaļ otrai. dzīvē sen vairs nebija krāsainības. pat upuru asinis sen vairs neiekrāsoja viņa dzīvi. tāpat kā asinssarkanās un koši dzeltenās rozes, ko viņš dāvināja prostitūtām. viņu pārsteigumā atplestās mutes bija tik nožēlojamas. Gomezs aizsmēķēja kārtējo cigareti un dūmu ieskauts lēnām pieklibojot vilkās pār tiltu. smilšbrūnais lietusmētelis nevērīgi sasiets pār saskumušo dzīves pagurušo ķermeni izskatījās, kā palienēts. vienīgi tāda pati smilšbrūna platmale bija kā dzimusi reizē ar viņu. platmales mala meta noslēpumainu ēnu pār Gomeza šaurajam acīm. tilta vidū Gomezs stāvēja un vēroja ūdens viļņus. tajos spēlējās divi gulbji. migla. te Gomezs pamanīja ka gulbji nespēlējās, bet viens ir sapinies drātīs un otrs panikā mēģina viņu atbrīvot. daudz nedomādams viņš metās ūdenī gulbjus atbrīvot. viņš raudāja. ūdens jaucās ar asarām. gulbji neko nesaprata. aukstajā ūdenī Gomezu sarāva krampjos un nu viņš raustījās konvulsijās kā viņa upuri. drātis, plēsieni. asiņainas rokas. ūdens viegli iesārtojās. gulbji aizlido...