caur dārziņiem gāju ar kociņu rokās. gāju caur saviem vieniem bērnības dārziņiem. atradu mūsējo siltumnīcu un tur pašā vidū iestādīju kociņu. tad visapkārt aprušināju un uzreiz kur rušināju sāka augt zaļi asniņi. vēl domāju ka jāaiziet uz otriem dārziņiem pie birzītes. vēl kādu mirkli pirms kociņa stādīšanas domāju ka varbūt aiznest viņu uz tajiem dārziņiem jo galu galā tur ir visi augļu kociņi. tad es nodomājau, ka ja gribu stādīt siltumnīcā, tad stādīšu, tas nekas ka tā nav pareizi(vismaz sapnī tas nelikās pareizi).
šķērsielā piestāja melns limuzīns. kāds vīrs (es viņu it kā pazinu), ieveda ieliņa melnu pantēru. viņa gāja bez saitītes. viņš viņai turēja roku uz galvas un viņa bija paklausīga. limuzīns bija pilns ar lauvām. kad viņas ieraudzīja mani, viena momentā atvēra durvis(kaut kāda mistika) un nāca pie manis. es tupēju pie sienas. viņa atvērtu muti elpoja man virsū karstu dvašu. mēģināju viņu pastumt no manis nost, bet viņa bija tik milzīga, ka es visa varēju ietilpt lauvas mutē vien. tā viņa virs manis kustināja galvu un pūta virsū elpu. vienu brīdi domāju no karstuma noģībšu, tad es saņēmos un kaut kā apķēru lauvu. no šķērsielas iznāca melnā pantēra un nogūlās man blakus. no mašīnas izkāpa pārējās lauvas. viņas visas sanāca apkārt. manas rokas atradās uz pantēras un lauvas ar savām ķepām sildīja manas rokas. mana lielā lauva teica, ka gribot mani tikai sasildīt. man esot nosalušas rokas. ta viņas ar savām lielajām ķepām mani glāstīja un neļāva rokām atrauties no pantēras un viena pēc otras lika savas ķepas, lai sasildītu.