žilbērs šodien nopirka kārtējās piecas zivis. ar slaidu vēzienu uzšķērda viņas un kā tādā laimes spēlē izvilka visas piecas pilnās lozes. katrā bija pa alvas zaldātiņam. Žilbērs visus kārtīgi nomazgāja ar neskaitāmiem mazgāšanas līdzekļiem. viņa tumšajā piekvēpušajā virtuvē spocīgus rakastus uz sienām meta uguns atspīdums no krāsns uz kumodes stāvošajā spogulī. alvas zaldātiņu ēnas dejoja. kad viņi bija nožuvuši Žilbērs tos uznesa augšā uz kamīnzāli. tur jau stāvēja papīra lelles un vēl alvas zaldātiņi. dueļi uz katra stūra. visiem gibējās kādu papīra lelli. visiem gribējās parādīt ka ir īsti vīrieši un cīnīties. dažkārt dueļos neveiklas roku kustības dēļ kāda lelle laiku pa laikam krita kā nopļauta. kāds alvas zaldātiņš stāvēja nomaļus. viņš lūkojās uz papīra lelli ar saburzīto kleitu. viņš raugāja viņu apskāvis. viņa alvas asaras iecietināja viņas sirdi. alvas zaldātiņa smiekli, satricināja un pārplēsa alvu ap sirdi. tā drupa un nogulsnējās kājās. un atkal viņš raudāja un tā uz riņķi. papīra lelle iemērca alvas smago kāju pekanriekstu sviestā un dejojot iezīmēja zaldātiņam Dalī ūsas. ūsas, kas sniedzas uz debesīm. uz ūsām viņa sakarināja puķuzirņu stīgas. viņa smējas un lika iesviestoto kāju zemē. paslīdēja un ielidoja krāsnī. viņa nesadega. viņa bija pilna ar alvas asarām. karstumā viņa pārveidojās par zobenu. ar to alvas zaldātiņš vakaros rušināja puķupodos zemi.