saule jau kā stundu norietējusi, bet Lolo jprojām skatījās tai virzienā, kur viņa aizslīdēja aiz jumtu galiem. viņš sarauca uzacis un sparīgi samirkšķināja acis kā kad būtu tikko atmodies. izbāzis roku pa logu, LOlo saķēra virvi ar ik pa 30cm iesietiem mezgliem un no sava sestā ar pus stāva pa virvi uzrāpās uz savas mājas jumta. tā viņš tur pastaigājās, līdz pamanīja ka uz margas stav trausla meitene. viņš aizturēja elpu. bija bail ka ar izelpu viņu nenopūš. uz tumšo debesu fona izskatījās, ka viņa stāv gaisā. nekur. vienkarši ir.
pēkšņi viņa noleca no margas un pienāca Lolo klāt un galviņu pieliekusi jautāja:
"es izskatījos pēc ĪSTAS balerīnas?"
Lolo bija mēms. mēms no pārsteiguma. viņš nezināja ka skaistums un trauslums runā.
viņa paķēra Lolo aiz mežģīņotās piedurknes un vilka sev līdzi. viņa uzstūma Lolo uz skursteņa un ar 'profesionāļa' aci novertēja kārno augumu melnajā frakā ar nu jau nedaudz bēšīgo žabo.
"nu ja, kājas tev radītas stāvēšanai uz zemes. vēlams abām. nevis piruešu taisīšanai."
svarīgā lietpratēja balsī trauslums komentēja uz skursteņa redzamo spokaino tēlu.
Lolo joprojām bija mēms. mēms no pārsteiguma. viņš ļāva trauslumam sevi stumdīt un grūstīt. ieņemt dažādas pozas un apbrīnas pilnam acīm lūkoties mazajā sejā, kura izteiksmes mainījās sekužu ātrumā. tik dzīvu seju viņš vēl nebija redzējis. viņš mēģināja caur drēbēm sajust viņas pieskārienus. vai tie maz ir īsti. vai viņa nav tikai gaismas putekļu sakopojums?
Lolo nezin pa kuru laiku arī viņš bija uz margas un sadevies kopā ar trauslumu rokās stāvēja uz vienas kājas, otru augstu aizmugurē pacēlis augšā.
viņa pasmaidīja un noleca uz jumta. viņš kā apmāts arī. trauslums parakājas savos pinkainajos kuplajos matos un izvilka gaišzilu taureni un iespieda Lolo rokās. tad aizspieda viņam acis.
Lolo pamodās savā iztabā. strauji pieleca kājās. nedaudz pavēra joprojam kopā saliktas plaukstas. taurenis gulēja, miegā viegli trīcinot skropstas.