pirms divām dienām man pretī nāca kāds tēvs ar dēlu. tēvam bija tāds skatiens ka ne no šīs pasaules. puika turējās pie rokas ta jocīgi ieslīpi ka negribot ejot. laikam jau uz dārziņu. rociņu viņš turēja tā it ka tur saitītē būtu neredzams sunītis. viņam bija jauks un smieklīgs dzeltens pusgarš mētelītis. daudz par lielu. nezinu vai bija vai nē, bet manās domās viņam bija zaļi gumijnieki.
šorīt aptuveni tajā paša vieta man pretī nāca māte ar meitu. laikam gāja uz dārziņu, kas aiz manas mājas. mātei bija skumjas acis. meitenīte arī gāja tā kā uz mēness. maitenītei bija tas pats smieklīgais dzeltenais metelītis. mati bija sasieti augstā astē. matiņi ap ausīm izpūkojušies. un galvā jocīgi uzstiepta naģene-kepka. tā uzstiepta, ka meitenītei vajadzēja zodiņu turēt paceltu uz augšu, lai kaut ko redzētu.
man uzreiz salikas, ka bērnus uz dārziņu ved pārmaiņus. lai varētu uzvilkt mētelīti.
eh, biežāk šitādus jaukumus no rītiem redzēt.