man pazvanīja mīļākais brālis pasaulē. izsmējāmies. runājām niekus un bija sajūta ka runājamies viens otrm blakus ar kopā saliktām ausīm un abi skatamies kaut kur nezinkur.
tad brālis iedeva klausuli mammai un mamma man stāstīja kā viņa bija cīnījusies par to lai es būtu. pirmie mēneši sarežģījumos, tad trīs mēnešus gulējusi uz gultas nekustoties. tētis visu laiku vedis grāmatas un braucis apciemot. mammu palaida mājās un viņa domāja ka ir gana stipra un sāka mazgāt drēbes un... te nu es esmu priekšlaicīgi dzimušais bērns.
tagad es vēl vairāk saprotu tēta skatienu uz mani kā uz brīnumu.