bērnībā brāļi viņu piesēja ar striķi pie koka kā suni un paši spēlējās. viņa tik vien cik striķis ļāva skrēja ap koku. mamma teica, ka vīrieši ir jāklausa. vēlāk, kad viņu vairs nesēja, viņa tik un tā tiecās spēlēties ar brāļiem. skrēja viņiem pakaļ. taču viņi nu jau brauca ar riteņiem. viņai garšo bruņurupuču zupa. tādu milzīgu bruņurupuču, kurus var izvilkt no jūrsa tikai seši vīri. garneles viņa ēda kad apnika zupa. stundām varēja zīmēt kalnus. viņa gribēja uzzīmēt tā lai visi redzētu kā kalni dzied. neviens izņemot viņu nekad to nesaskatīja. viņa bija kā ūdensglāze ar maziem burbulīšiem, kas savā nodabā burbuļoja gar glāzes malām un lauzās uz āru, taču tik vien ka maza burbuļa pakšķa sprādziena pilieniņi cik lidoja pa gaisu tik arī bija tās brīvības. viņa kad uztraucās vienmēr sarauca uzacis un maigi berzēja degunu. viņai bija skumjš smaids un izbiedēta suņa skatiens. varbūt tās siešanas dēļ.