uz sesto stāvu ir grūti uzkāpt. kur nu vēl Mildai savos gados. tāpēc viņa lielāko daļu sava laika pavadīja istabā komunalajā dzīvokļi. viņas istaba bija no ārdurvīm ejot pa garo koridoru uzreiz pa labi otrās durvis. liela apļa istaba. smagnējas antīkas mēbeles. viņas lielākais lepnums bija milzīgā kumode ar izgrebtajiem rakstiem, kurā bija iebūvēts spogulis. virtuvē pēc viņas vienmēr bija ceptas nerafinētas eļļas smarža. kaimiņi to ciest nevarēja un mūždien pukstēja, ka māja smirdot. viņa tikai pasmaidīja un uzlika vārīties tējkannu. gāzes aizdegšanai viņa vienmēr izmantoja tikai sērkociņus. ar šķiltavām viņa nemācēja apieties. tajās dienās, kad viņa gāja ārā, vakarā gatavoja krabju salātus. bieži vien bez pašiem krabjiem. tad viņa dzēra kumelīšu tēju un iedomājās, ka krabji ir, bet tikai nedaudz. šodien viņa uz apaļā galda virs kura bija liela skaista lustra, uzlika mazu izšūtu sedziņu. uzvārīja kafiju, ielēja to no visas krāšņas servīzes vienā palikušajā krūzītē, uz mazā šķīvīša uzlika vienu kanēļmaizīti un mazu liķiera gāzīti. vienu stundu viņa nosēdēja vienkārši uz to visu lūkojoties. viņa apsveica sevi dzimšanas dienā, tad lēnām to visu izgaršoja. uztaisīja sev vannu. aiznesa uz antikvariātu savu pēdējo no greznās servīzes palikušo krūzīti. antikvariātā jau sen viņu gaidīja. klients jau servīzei bija, tikai gaidīja šo pēdējo nieciņu. nopirka mežģīņu cimdiņus un ziedus. tādus cimdiņus viņa jau sen gribēja. nopirka 3 pudeles ar nerafinēto saulespuķu eļļu. eļļu viņa nolika virtuvē uz galda. klāt bija zīmīte, ka katra pudele ir katram kaimiņam. uzvilkusi cimdiņus viņa apsēdās uz balkona. viņa zināja, ka rīt viņa uz šo istabu skatīsies no augšas.