kāda salma stāsts
nu kā jau visi salmi, arī šis kādreiz bija zāle. izauga nobrieda, nāca bargi kungi un ar slaidu izkapts vēzienu viņu nopļāva. viņš zuva svelmainajā saulē. centās jau paslēpties zem citiem, taču vēs darīja savu un pūt pa virsu vien. saule pamazām viņa sānus no zaļiem pataisīja par dzelteniem. nāca meitenes sienu grabt. salmam tie bija laimes mirkļi. viņs varēja lūrēt visām zem brunčiem. kā reiz vējš arī bija dauzonīgā noskaņā un salmu dzenāja pa pļavu šurpu turpu. tā nu viņs daudzas apskatīja, daudzām kājas noglāstīja. kad siens tika samests gubiņa, salms tika uzmests pa virsu. saule atkal nežēlīgi dedzināja salma sānus. salms jau bija bāli zeltains. nu salmu krāsā. vējš sastrīdējies ar mākoņiem auroja un kā plēsts nesās pa lauku. salmu norava no gubiņas un nēsāja pa gaisu. salmam bija slikti, bet ko tu tads tukšs padarīsi? salms pēdējiem spēkiem ieķērās koka zaros. tur viņu ieraudzīja riekstrozis. viņs izdomāja to aiznest citur un uzknābt uz kārā zoba. ar vairākiem mēģinājumiem viņš knāba salma. tas kliedza un brēca ka kaija jūrmalā. riekstrozim lidojot pa gaisu kāda salma sāna atplēstā skramba ieskrēja rīklē. riekstrozis šoka izspļava salmu. viņš nodomāja. ka labi ka ta, varēja jau būt ļaunak. varēja būt kā vārnai ar sieru, kad lapsa par viņu paņirgājās. ko var zināt varbūt lapsai garšo arī salmi. salms bija jau tuvu ģībonim no straujā kritiena. vuiņš piezemējas uz ceļa. parasta lauku putekļaina ceļa. lija lietus un salms dabūja briesmīgu klepu. viņa sāni jau viegli iepeleja. lija divas dienas. pa ceļu ar ratos iejūgtu ēzeli brauca vecs klaidonis. viņi abi reizē ar ēzeli ieraudzīja salmu. vecais vīrs pa vienam salmam lasīja savam guļammaisam. viņs cerēja, ka drīz tas būs pilns. bet tā kā maiss bija knapi pat trešdaļu pilns, tad pat nevajadzēja derības slēgt, ka vecais ātrāk nomirs kā savaks pilnu maisu. ēzelis ausis saspicējis ar kurkstošu vēderu visu dienu klausījās ka čab ratos tas trešdaļmaiss ar salmiem. viņš alkaini ieplestam acīm ar kaujas brēcienu putainaja mutē metas virsū salmam. rati čīkstēja un grabēja. vecais metās ēzelim priwekšā, bet izsalkums šoreiz bija veiklāks un stiprāks. salms pat nepaspēja acis samirkšķinat, kad veci apdzeltējuši ēzeļa zobi vieglītēm viņu samala miltos.