mani bēniņi šonakt slēgti. tā arī nevaru saprast vai esmu drošībā. ložņāju pa tumšajiem stūriem. zirnekļu tīkli manās skropstās. putekļi matos. pirksti apputējušajās rūtīs zīme kodu uz sauli. mani piesardzīgie soļi sķībajā dēļu grīdā kā virtuozi pirksti uz klavierēm izspēlē melodiju. Tu paver acis uz saviem griestiem. mazas baltas apmetuma putekšņu virpatiņas lēnām virpinās uz Tavām pankūkām. Tu pasmaidi. Tu zini. zini šo melodiju un šos soļus. tev patīk domās noglāstīt manas pēdas. pēdas, kuras zin, ka Tu viņas domās glāsti. pēdas, kuras meklē ceļu uz sarūsējušo naglu. naglā manis pašas zobu pēdas. uz naglas reiz karājās tavs svaigā gaisa pielijušais lietussargs. svaigais gaiss kā bērzu sulas tecēja apakš paliktajā ausainē. mēs lējām to glāzēs un smējām varavīkšņu smieklus. manu bērnu dienu rūtainie ratiņi aiz trešās sijas. sijā iegrebti gliemežvāki. bēniņi šonakt ir slēgti. Tu tajos ienāc caur sienām un griestiem. Tu ienāc neprasot atļauju. un es Tev piedodu. un glāstot zodu, pasmaidu. Tu noskūpsti manu labā vaiga bedrīti.