manā pulkstenī dzīvo zirneklīts, kas griežas uz riņķi un neko citu neēd izņemot laiku. no pārējā griežas galva un nelaba dūša. dažkārt viņš izdomā sev dziesmiņu un kustina kājiņas. tad man grūti saprast cik ir laiks. nu ne jau tas apēstais, bet esošais, tekošais, plūstošais. kad zirneklīts smejās, viņš sinhroni savelk un atlaiž visas kājiņas. izskatās kā uzplaukstoš zieds, kas dažkārt kautrējās un savelkās čokuriņā. uz nakti es viņu apsedzu ar melnu zīda paladziņu. kad ieslēdzu gaismiņu viņš apžilbst un aizrijās ar apēsto laika kumosu. tad atskrien vīriņš pelēkā mētelī un izrauj to kumosiņu no mutes un iemet bezgalībā, kur kumosiņš skumji kūļājās. apjukumā pamests viens un nederīgs - pazudušais laiks. nozagtais laiks. tāpēc es bīstos naktī ieslēgt gaismu. laiku vajag izdzīvot un domas par to cik tagad laiks, izmest no gavas. nevajag mums daudz pazuduša laika. labāk lai tas kumosiņš pamazām pārvēršas par zvaigzni un kad zirneklīts smejoties sinhroni savelk kājiņas, iezvana savus zvaigžņu smieklus.