nu jā ir tāda skaista lieta kā nūtrijas. viegli audzējami dzīvnieciņi. bērnībā es biju atēdusies nūtriju gaļu, atskatījusies kā tētis viņas dīrā un ādas nostieptas žāvē. nūtriju skeletgalvas sekcijā. nūtriju apkakle mammai ap mēteli. nūtriju cepure mammai un tētim. viņas tika masveidā audzētas, kautas, ādas pārdotas. man ļoti patikās viņu oranžie zobi. kad gāju viņas barot, tad dažkārt es uzvilku lielos polsterētos cimdus un paņēmu kādu nūtriju aiz astes un izvilku no būra. ilgi gan neturēju, jo vājš. es arī parasti viņas ķēru, kad izmuka. mums ar tēti bija Zuzīte, kura ēda ledenes. bet beigās mēs viņu tik un tā nokāvām, tāpat kā manu vārdadienas dāvanu balto trusīti ar sarkanajām acīm. es viņu pat ēdu. domāju, ka jāskumst, bet neskumās nemaz. man likās briesmīgi, ja piedzima mazie nūtrijēni un naktī žurkas viņus apēda. mums tad kūtī bija žurku lamatas un dažkārt viena žurka iekrita trijās lamatās un tad sev grauza nost kājas. mēs ar brāli viņas sitām nost ar lāpstām. dažkārt mēs bērni skatījāmies kā citu kūtiņās(viņas bija divpusējā garā rindā viena pie otras) žurkas sarijušās indi streipuļo. tad mēs tēlojām iereibušas žurkas, izlaidām Kasparam no kūtiņas cūku un jājām uz viņas starp blakusesošajām garažiņu rindām. tad piedzēries Juronkuls mūs nodzina un pats jāja. vainu, protams, novēlām uz viņu. tagas visos sapņos nūtriju vietā ir vistas nezinkāpēc, jo mums viņu nebija. un kūtiņas pamestas, jo tajā ciemā mēs vairs nedzīvojam.
dažkārt es mājās izvilku mammas skaistumkopšanas grāmatas, atvēru bildes un visu mammas kosmētiku noliku kā bildēs (mammai gan visa kā bija vairāk), uz krēsla nosēdināju mazo māsu un krāsoju viņu pēc izjūtas, viņa mani arī. tad atcerējāmies, ka jāskrien barot nūtrijas. ātri paķērām nūtriju katlu un katra pie savas ručkas turot nesāmies uz kūtiņām. kad cilvēki ar šausmām uz mums skatījās, secinājām, ka abas viena otrai esam pārcentušas un uzkrāsojušas sejas, ka izskatās, kā būtu nežēlīgi sistas. man bija šausmīgi kauns. bet nūtrijas tika pabarotas. un viņas ļoti smuki un kulturāli ēd. mēs ar tēti bieži stāvējām pie mūsu daudzstāvu būriem un vērojām kā viņas smuki ar rociņām visu liek vēderiņos. dažām bija privilēģija mazgāties. bet viņas jau pa būriem arī mainījām, tā kā neviena netika apbižota un visas pēc kārtas tika baseinā.