kad viņš lika man viņu ieraudzīt, es galu galā gandrīz pazaudēju galvu. redzot viņu nākam man aiz kaisles ceļi ļodzījās. reiz pat nokritu, jo vienkārši kājas atteicās klausīt. bija kā no gumijas. viņš mani smaidot piecēla. man nekad vairs tā ceļi nav ļodzījušies. toreiz nekādīgi nevarēju saprast, kāpēc viņš savu laiku pavada ar mani. visas viņu iekāroja. mēs smējāmies, dejojām, lēkājām pa skapjiem, dauzījāmies, runājāmies un dejojām, dejojām... sēdējām bastejkalnā uz akmeņiem salām, pīpējām cigārus un dzērām aukstumā aukstu alu. skatījāmies zvaigznēs un skaļi sapņojām. un šodien atkal tik daudz komplimentu no viņa. un es tikai smaidīju un nevarēju kārtējo reizi atrast vārdus, ko teikt. nu mulsina viņš mani. un kādreiz katru reizi šķiroties viņš jautāja, kad tad mēs beidzot vismaz skūpstīsimies. es vienmēr gribēju par to tikai sapņot.