meža cirsma, kas vēl smaržo pēc no rīta nocirstiem kokiem un šur tur novējo degušu zaru smarža. nakts. es sarkanimelnās plandošās lupatu strēmelēs tupu uz ciņa. atjāj melnais bruninieks dzelžiem klabot. viņš apkārt man velk melnu apli. es no ieksas sarkanu. liesmas. mēs smejamies savus mežoņa smieklus. melnas dvēseles*. zibens šautru acu skati. melnais bruņinieks palaiž pa riņķi savu kumeļu un auļo līdz zirgs savu asti spēj saķert mutē. es riņķoju pa iekšu līdz mani mati uguns liesmās. tie vijas ap seju un kājām kā čūskas. smiekli un gaviles līdz no krāsu vīšanās mēs esam 5 pēdas virs zemes. melnais bruņinieks uz kumeļa, es uz savām gavilēm un laižamies naksnīgajās debesīs koku galotnes smiekliem piebārstīt.

*melna dvēsele nav ļauna, vienkārši piesātināta