Jā, tas ir jautājums par kvalitāti pār kvantitāti, bet lai to formalizētu un iestrādātu likumdošanā, ir jābūt skaidriem kritērijiem. Piemēram, cik un kādas Tavuprāt būtu nepieciešamas kvalifikācijas pakāpes? Kāda būtu optimāla attiecība starp tām, veidojot kvotas? [Nediskriminēšanas vadlīnijas šeit, protams, būs jāatliek malā.]

Par nepieciešamo kvalificēto skaitu pārdomām šāds piemērs no vēstures. 1950-jos Japānas civilā rūpniecība tāpat kā Ķīna ražoja izstrādājumus koka sūdiņu līmenī. Viens īslaicīgs imigrants no ASV - Edvards Demings, pret kura kvalitātes kontroles metodi visnotaļ vēsi izturējās paša dzimtenē, ar Japānas valdības atbalstu tur desmit gadu laikā izraisīja augstas pievienotās vērtības industriālo revolūciju. Tās sākumā metodi nopietni uzklausīja Japānas valdība un lielāko korporāciju "galvas", kuras pēc valdības rīkojuma to ieviesa savos uzņēmumos un īsā laikā radīja milzīgas pozitīvas pārmaiņas ražošanas kvalitātes un, izrietoši, konkurētspējas ziņā. Ko krietni vēlāk nokopēja arī D-koreja.

Varbūt, lai izceltu šādus supervērtīgos imigrantus, ir jāapsver ieviest jaunu terminu - imigrands?