Problēma ir nespēja aptvert realitāti.

Piem. mana vecmāmiņa uz vecumu stipri mocījās ar govi, tā viņu neklausīja, nebija kur pienu likt, kas sienu vāc utt. Es prasīju - kāpēc neņem kazu, atbilde bija - kazu tur tik galīgi nabagi un nespējnieki.

Latvija jau 30 gadus dzīvo ilūzijā, ka nupat, nupat mēs kļūsim bagāti, varēsim dzīvot kā vācieši vai dāņi 90tos gadu sākumā, tāpēc vajag augstus standartus, plašas mājas utt. Kaut gan realitātē sabiedrība ir aptaukojusies, novecojusi, bez bērniem nogurusi un nodzērusies.

Ja mainītu likumdošanu - samazinātu minimālo apbūves platību no 600 uz 100 kv.metriem, apbūves blīvumu no 30 uz 80%, atļautu vienstāvu apbūvi bez projekta, samazinātu tehnoloģiskās prasības ūdensapgādei, elektrībai. Tad parādītos kvartāli, kas atgādinātu Franciju, Ēģipti, Somiju - ar mazām mājiņām, blīvu apbūvi utt. Bet būtu pieejams visiem.