uj, tā bija ļoti gara
shitajā laikā kad visi tur sūta itkā to amoroastu tur un tad labāko lasa
tā bija pasaka, kuru es pat īsti nemāku izstāstīt
par pusii un meiteni kuri satikaas marshrutautobusa,a kaut sen jau bija viens tru redzeejushi un dziivojushi vienaa pilseetaa un maaciijushies vienaa skolaa, vinji neapmainiijaas ar telefona numuriem, vien acu skatiem ceriibaa ka kaadreiz veel satiksies. un vinji satikaas, kaadu dienu ejot pa skolas trepeem vinja vinju ieraudziija un teica- uzness mani ttur augshaa kur neviens nesteidzas. vinjsh pasmaidiija ar savaam peleekajaam aciim un pasniedza roku. vinja bija paarsteigta, taadeelj tecia- nee, nopietni uzness mani tur augshaa. vinja acis nodzisa un vinjsh aizgaaja taalaak.
vinja vienmeer bija paradusi pati visu uznjemtiwes, un nespeeju pienjemt paliidziigu roku kad vinjai to pasniedza. bet nez kaadeelj vinjai katru nakti sapnii raadiijaas peleekaas acis, un tml, un varbuut rokas bija taurenji kas gribeeja lidot augshaa. un varbuut vajag savienot tikai iistos spaarnus lai lidotu. [...kaisti teksti par taurenjiem un spaarniem..]
Un vabruut vinji veel tiksies, un vinja pasniegs savu roku pretiim vinjam
Un tas nenoziimee ka shai pasakai ir skumjas biegas. nemazar nee. pasakaam beigu nav.
nu kautkaa taa taa galvenaa doma bija.
tur bija ljoti skaista vinja un gara