Es gāju pa ceļu
Un manas asaras krita sārtajā sniegā
Tās sasala un kļuva bezjūtīgi aukstas
Viss manā acu priekšā satumsa
Es aizvēru acis, jo tāpat jau bija tumšs
Kad es atvēru acis, es atrados savā istabā
Es sēdēju uz dīvāna
un viss paklājs bija nokaisīts ar sārtu sniegu
Arī jumta logs bija vaļā
Un vējš asi trieca sejā manas sasalušās asaras
Manā istabā izcēlās sniegputenis
Es slēpos no tā, es bēgu
Kad es pamodos, es vēljoprojām biju savā istabā
Tikai asaras bija izkusušas,
Papīra rozes uzziedējušas,
Un bija pienācis pavasaris...