Par manu mazo pokemonu
Kā jau daži zin, šīs dienas kopš esmu atpakaļ, es to vien daru kā cīnos ar mazajiem pokemoniem.
Tātad- šis stāsts būs par pokemoniem... Gribi- lasi, negribi- nelasi
Viss sākās tad, kad es atgriezos no Rīgas, un pirmie vārdi ko izdzirdēju ienākot bija=- Mēs pie datora esam nākamie, tu tur netiksi vēl ilgi, tad sekoja noaudzināšana no manas puses, kā jau klājas, bet tā kā es esmu mīļotā, jaukā, burvīgā māsīca , tad visas savas neģēlības pietaupīju pārējām dienām. Tad izrādījās ka otrs pokemōnc arī paliks pie mums pa nakti, un tā viņi līdz 2iem naktī kliedza, spiedza un ārdījās pa Kalvja istabu(nu protams pirms tam viņi bija spēlējuši spēlītes. Nākamajā naktī par laimi viņi palika pa nakti pie otra pokemōna, bet akal pa dienu biju paspējusi gan viņus iekaustīt, gan salamāt, kgan apmīļot ;D
Taga, manc mazais pokemōnc, kamēr skatījos Dienvidparku bija augšā pie manas mammas un teeta, jo teica, ka maziem bērniem esot teikts ka nedrīkst skatīties Dienvidparku, jo tur esot viskautkas tāds.
Tikko mazo mīļo pokemonu aizsūtīju uz virtuvi paskatīties tv, kamēr es te raxtu par viņu jums, un viņš paprasīja vai drīxtot arī paēst :DDD , nu bet lōōģiski, manu mazo pokemoniņ-es atbildēju :DDD un ntad viņš nokliedzās- HAKERIS! nevis pokemoonc :D aa, un tikko es viņam biju taisīt karstmaizes, un tēju... viņš pašlaik skatās Emulatōru un gaida mani.
Vienā vārdā... man nau laika jūsm te gari skaidrot, jo jāiet viņam ēst taisīt un gulēt likt, un pasaciņu lasīt, un vispār viņš šonakt gulēs manā istabā, blakus gultā, jo viņam bus bail vienam Kalvja istabā pie žurciņām...
Es visu laiku draudu, ja viņš mani no rīta pamodinās, pie datora netiks!
Es skaidri zinu ka viņš nenoturēsie sun pamodinās mani 8.00
ajght, miilu juus, arlabunakti, un noveelat man stiprus nervus... :*